Vecuma plānprātība jeb gara vājums. Sāga uzņem jaunus neparedzētus apgriezienus!

Zinot, ka iepriekšejos šās SĀGAS rakstus jūs esat pārlasījuši jau tūkstošiem reižu, tomēr, lai izbaudītu pilnībā šo trilleri, ir ieteicams vēlreiz pārlasīt iepriekšējās daļas.

1.daļa. Vecuma plānprātība jeb gara vājums.

2.daļa. Vecuma plānprātība jeb gara vājums: Sāga turpinās.

3.daļa. Vecuma plānprātība jeb gara vājums: Sāga atgriežas.

Gribu kārtējo reizi piebilst, ka neviens notikums nav izdomāts, viss ir noticis un notiek ar mani, Fructo, reālajā laikā un telpā, un skaidrā apziņas stāvoklī.

Tātad, kā jau jūs, mani mazie skatītāji, nojaušat, ir noticis kārtējais trillera izliekums.

Šodien ap pusdienslaiku atskan zvans pie durvīm. Es neko nenojausdams, patīkamā garastāvoklī, ar klusus cerību, ka pie durvīm zvana kārtējais reliģijas sludinātājs, ar ko izvērstos diezgan smieklīgas diskusijas, atveru durvis. Vieglā dūmakā redzu mazu susura siluetu, putekļu mākonis lēnām sāk izklīst, arvien redzamāks paliek apmeklētāja portrets.

VECUSURS.

Sākas dialogs, kura pirmais jautājums, mani itkā nepārsteidza nemaz, tomēr no otras puses, gandrīz paliku ar muti vaļā.

Vecsusurs: Skaļā un aizkaitinātā balss tembrā "KĀPĒC jūs man atņēmāt telefonu? KĀPEC?"

Pirmajā mirklī manī uzjundīja dusmu šalkts, nākamajā, apzinoties vecsusura gara vājumu, nolēmu nepārlauzt vecsusuru uz pusēm un turpināt sarunu.

Fructo: Jūs saprotat, ka Jūs nācāt pie manis divas reizes, un izmantojāt manu telefonu, lai risinātu savas problēmas?

Vecsusurs: Jā es to atceros!

Nu jau es sāku arvien nopietnāk apsvērt domu par vecsusura pārlaušanu uz pusēm.

Fructo: Veronika, kā es varu palīdzēt?

Vecsusurs: Kā tu zini manu vārdu?!?!?!?!?!

Fructo: Mēs jau pāris reizes esam iepazinušies, un jau gadu esam kaimiņi.

Vecsusurs: Es atceros, jā. Es nevaru dzīvot bez telefona, man ir svarīgas sarunas. Man ir slikta veselība, es nevaru piezvanīt ātrajai palīdzībai.

Fructo: Nu ok, nomierinaties, ienākat iekšā, izdomāsim ko darīt.

Vecsusurs paliek arvien tramīgāks un izplūst asarās.

Vecsusurs: Man nav tuvumā radinieku, es dzīvoju viena pati, tuviniekus sazvanīt nevaru, neviens man nepalīdz, es nevaru arī nevienam uzbāzties. Ja nu man paliek slikti, kā lai es izsaucu ātro palīdzību?

Sakniebdams lūpas, saku:

Fructo: Jūs varat pienākt pie manis un uzzvanīt no mana telefona, ja nu ir tāds gadījums.

Vecsusurs: Nē, es tā nekad nedarītu, man nepatīk, ka mani cilvēki traucē, un arī es nekad cilvēkiem neuzbāžos.

Šinī mirklī es atskārstu, ka iespējams Vecsusurs pat jau neatceras to, ka uz doto mirkli viņa man uzbāžas ar savu problēmu.

Fructo: OK, es atceros jūsu problēmu, jūs bijāt uz lattelekom? sarunājāt tur kautko?

Vecsusurs: Uz kādu lattelekom? Kur tāds atrodas?

Fructo: Uz apkalpošanas centru dzirnavu/brīvības ielā.

Vecsusurs: Jā, es taču zinu, viņi mani aizsūtīja uz izzi, tur es nevaru aizbraukt. Neviens man nepalīdz, tev man ir jāpalīdz! Es savā laikā 10 gadus stāvēju rindā uz telefonu, un tagad man viņš ir noņemt. Kā tā drīkst? Blēži!

Es apbrīnoju šo nesakarību, tomēr labāka iespēja liekas vēlreiz kāpt virsū vecajam grābeklim, un palīdzēt vecsusuram.

Fructo: Ok, es jums palīdzēšu, tagad ir svētdiena, rītdien risināsim. Bet nevis pa dienu, bet vakarā, pa dienu man ir darbs (protams, darbs, pleduskolas redakcijā).

Vecsusurs: Ak jūs strādājat? Tad jūs tagad arī strādājat?

Fructo: Nē, tagad es esmu mājās, jo ir brīvdiena - svētdiena, savukārt rītdien ir darbadiena - pirmdiena. Es visu noskaidrošu un pirmdien atrisināsim.

Vecsusurs: Vai paldies, rītdien pie jums noteikti pienākšu. Man ļoti vajag atpakaļ Lattelekom, es 10 gadus rindā stāvēju.

Fructo: Ziniet, nav starpības, lattelekom, vai izzi, ka tik telefons strādā.

Vecsusurs: Jā, bet labāk būtu lattelekom.

Kāpēc, to nezin ne vecsusurs, ne pats Jēzuliņš.

Skatos vecsusuram rokā caurs iepirkumu maisiņš. Daļa tās satura izbiris man uz grīdas. Gribu piebilst, ka maiss pilns ar kautkādu mistisku kaķu barību, kas domātu ducim pagalma kaķu, iespējams arī kādam bezpajumtniekam. Protams vecsusurs paziņo ka viņa zin, ka maiss ir caurs, un dodās projām, pārrunājot visas detaļas ar sevi.

Savukārt es, nodomāju, ka vecsusurs noteikti ir noslēdzis līgumu ar izzi, sameklēju nummuru un zvanu. Izstāstu operatoram situāciju, viņa paskatās sistēmā, apstiprina, ka līgums noslēgts pirms nepilniem 3 mēnešiem:) Kā arī to, ka vecsusurs pat bija pamanījies uz izzi vairākkārt uzzvanīt. Es saku, lai aizsūta meistaru līdz viņai.

Un kas bija vispārsteidzošākais - meistars pirms divām dienām ir bijis, un izrādās modems esot bijis saraustīts un saspaidīts tā, ka telefons vairs nestrādā. Kas, protams, bija salabots, un telefons strādājis. Nez kāpēc man ir pilnīga pārliecība, ka izzi operators stāsta taisnību.

Tālāk, divas reizes aizgāju līdz vecsusuram, lai pārbaudītu modemu - durvis vaļā neviens never.

Tas man liek nodomāt, ka šai konstruktīvajai sāgai būs vēlreizējs turpinājums.

Gaidām rītdienu. Es vēlreiz atgādinu, ka šis ir dokumentējums, nevis fantāzija. Un esmu daļēji priecīgs, ka šoreiz nebija jauno īrnieku tēmas iztirzāšana.