Ja atceraties manu iepriekšējo rakstu:
Vecuma plānprātība jeb gara vājums
Tad nupat bija neliels sāgas turpinājums:
Tikko piebraucis pie mājas, izkāpju no mašīnas. Skatos vecais labais vecsusurs.
Baro vietējos kaķus bezpajumtniekus, kas interesantā kārtā, paliek aizvien vairāk un vairāk, un 10 metru rādiusu ap vecsusuru uzskata par savu teritoriju.
Ejot garām, nolemju pajautāt, kā tad gājis ar lattelekom.
Fructo: "Labdien, kā tad jums veicies ar lattelekom?"
Vecsusurs: "Ak, tad tu esi tas, kas man atslēdza lattelekom? Blēdis!!"
Fructo: "Ziniet, jūs bijāt pie manis un izmantojāt manu telefonu."
Vecsusurs: "Ak jaunie īrnieki, "
Tālāk, cerībā ka nebūs vairs turpinājuma, ātri ieeju mājās, un aizslēdzu durvis.
Pāris dienas sāgu neturpināšu un laika posmā no 18:00-20:00, atbildes uz durvju zvaniem vairs nebūs.
Tagad grūti vairs pateikt, vai palīdzība veciem susuriem ir prāta darbs..:)
[...] Otrais posts [...]
AtbildētDzēst[...] 2.daļa. Vecuma plānprātība jeb gara vājums: Sāga turpinās. [...]
AtbildētDzēst